Rozes — BUJ

Precīzu skaitu noteikt nevar, taču pieņem, ka visā pasaulē ir vairāk nekā 30 000 dažādu rožu šķirņu. No tām aptuveni 6 000 varētu būt pieejamas tirdzniecībā.

Šis skaitlis nemitīgi nedaudz mainās, jo pastāvīgi pievienojas jaunas, bet arī zūd šķirnes. 

Nē, ne visas rozes smaržo. Diezgan liels skaits rožu nesmaržo vispār vai arī smarža ir tikko jaušama. 

Bez nesmaržojošajām rozēm ir arī tādas, kas smaržo ne visai patīkami, piemēram, 'R. foetida bicolor', kas viegli smaržo pēc blaktīm.

Rožu augšanas ātrums ir ļoti atšķirīgs un būtībā ir saistīts ar izmēru, ko tās sasniedz pieaugušā vecumā. Tāpēc vispārīgu atbildi sniegt nevar. 

Parasti tomēr pieņem, ka rozes pēc 3–4 gadiem ir pilnībā iesakņojušās un sasniegušas galīgo izmēru.

Rozes ir saules bērni un mīl siltumu un gaismu. Taču ir arī daudzas rozes, kas plaukst vietās, kuras nav pārāk spēcīgi saules apspīdētas. 

Ja tās atrodas ēnā, tās parasti aug nedaudz lēnāk, zied nedaudz vēlāk un ne tik bagātīgi.

Izšķirošs nav obligāti tiešo saules staru ilgums, bet gaismas piekļuve. To var labi novērtēt pēc debesu fragmenta, kas redzams no audzēšanas vietas. Šķirnēm, kas izaug augstākas, jāņem vērā arī gaismas piekļuve zonā, kurā pieaugusī roze atradīsies. Koka vainagā vai rožu arkas augšpusē tā parasti ir lielāka nekā pamatnē, kur stāda. 

Dažas tumšās rožu šķirnes labāk stādīt pusēnā. Dažām ziedi ļoti ātri apdeg, citas izbalē vai iegūst nevēlamu spilgti rozā pieskaņu.

Daudzi lielāki rambleri un vīteņrozes lieliski tiek galā ar ēnainām vietām dārzā vai pat ar ziemeļu pusi.

Lai gan visi zina pasaku par 'Ērkšķrozīti', botāniski rozēm ir dzeloņi, nevis ērkšķi.

Tie ir ļoti dažādi gan pēc skaita, gan izteiktības. Sākot ar samērā nedaudziem, lieliem, ļoti cietiem āķveida dzeloņiem un beidzot ar ļoti daudziem, tikai dažus milimetrus gariem, mīkstiem dzeloņiem, kā arī gandrīz vai pavisam neapbruņotām rožu šķirnēm — pārstāvēts ir viss.  

Uz jautājumu par vecāko rozi atbildēt nevar. Tāpat kā citi augi, rozes radās miljoniem gadu gaitā, un kura šķirne vai suga izveidojās pirmā, noskaidrot nebūs iespējams. 

Pirmo reizi rozes minētas 1600. gadā a.D., un turpmāk tām bija sava vieta visās nākamajās augstās kultūrās. Ap 450. gadu a.D. Hērodots aprakstīja sešlapu rozi. Nosaukumu 'ziedu karaliene' tās ieguva jau nedaudz agrāk, 600. gadā a.D. no grieķu dzejnieces Sapfo. Arī slavenā romiešu sabiedrība ilgi priecājās ar tām. Visticamāk, tās galvenokārt bija R. gallica, R. alba un parastā suņu roze (R. canina). 

Līdz pat vēlajiem viduslaikiem, šķiet, bija pazīstamas galvenokārt botāniskās formas un savvaļas sugas. Rožu selekcijas sākumi, kas ilgu laiku notika nejaušības principa kārtībā, varētu būt meklējami 17. gadsimtā. Tajā laikā Nīderlandē no R. damascena (krustnešu atvestas) ar savvaļas rozēm radās ļoti pilno centifoliju klase un tai sekojot arī sūnainais variants, ko šodien pazīstam kā sūnu rozes. 

Par pirmo zināmo rožu šķirni bieži sauc R. alba 'Maxima', kas ar šo nosaukumu pierādāmi bija pazīstama jau pirms 1500. gada. Taču arī dažas R. gallica šķirnes ir zināmas ļoti sen.

Rozes zied baltā, rozā, sarkanā un dzeltenā krāsā, kā arī visās iedomājamās kombinācijās un maisījumos. Tīri zilu rožu nav; šķirnes, kas tā tiek dēvētas, parasti ir ceriņkrāsas vai mauve krāsas un radušās atlasē no rozā toņiem. Brūnie toņi rodas no sarkanās un rozā krāsas maisījumiem. 

Sākotnējās rozes zēla baltā un dažādi intensīvā rozā krāsā. Ar R. chinensis pievienojās sarkanā, tējrozes sortimentā ienesa maigu aprikožu krāsu. Dzeltenās rozes cēlušās no R. foetida. 

Podā pirktas rozes var stādīt visu gadu.

Rozes bez zemes pie saknēm (rozes ar kailām saknēm) stāda no veģetācijas perioda beigām oktobrī līdz vēlam pavasarim. Labākais stādīšanas laiks tām ir rudens, kad augsne vēl ir labi sasilusi no vasaras.

Par 'sportu' rozēm sauc dabiskas mutācijas rezultātā radušos jaunu rožu šķirni. Tā parasti atšķiras no sākotnējās rozes tikai ar vienu īpašību. Ja tās izrādās vērtīgas, tās kā patstāvīgas šķirnes tiek laistas tirgū.

Ļoti bieži tā ir krāsa; Winchester Cathedral, piemēram, ir Mary Rose baltā forma. Šīs krāsu mutācijas daļēji atgriežas arī vecākšķirnē — gan veselos ziedos, gan tikai to daļās. Vecākšķirni dažkārt, bet ne vienmēr, var noprast no nosaukuma, piemēram, Red Eden Rose vai Red New Dawn gadījumā. 

Daudzas vīteņrozes ir krūmu formas spēcīgāk augoši sporti. Tiem nosaukuma sākumā ilgu laiku pievienoja Clg. vai Climbing. Pazīstami piemēri ir Clg. Souvenir de la Malmaison, Clg. Iceberg vai Clg. Mme. Caroline Testout. 

Par remontēšanu sauc spēju bez galvenās ziedēšanas ziedēt vēl vienu reizi. 

Šīs atkārtotās ziedēšanas intensitāte var ļoti svārstīties — no atsevišķiem ziediem vēlā vasarā, kādi, piemēram, ir dažām sūnu rozēm vai ramblerām, līdz pilnībā izveidotam otrajam ziedu viļņam, kāds sastopams remontantrozēm; pārstāvēts ir viss. 

Atkārtoti ziedošas vai pat nepārtraukti ziedošas, savukārt, nozīmē, ka roze pēc galvenās ziedēšanas vasaras sākumā ieiet vēl vairākās ziedēšanas fāzēs. Atkārtoti ziedošajām šķirnēm šīs fāzes var pārtraukt vairākas nedēļas ilgi pārtraukumi. Nepārtraukti ziedošās rozes nemitīgi veido jaunus ziedus.

Mežrozītes ir, tā sakot, rožu ābols — proti, to augļi. Tās veidojas pēc ziedēšanas, ja ziedi netiek noņemti, piemēram, lai veicinātu atkārtotu ziedēšanu. 

Īpaši vienreiz ziedošās krūmrozes un rambleri rudenī veido dekoratīvas mežrozītes, pēdējie — lielā skaitā ķekaros. Apgriežot vai noņemot noziedējušos ziedus, tas jāņem vērā. 

Virtuvē mežrozītes tiek vērtētas to augstā C vitamīna satura dēļ, un arī pazīstamā tēja tiek gatavota no savvaļas rožu augļiem. 

Turklāt mežrozītes ir neaizstājamas rožu selekcijā. Tās satur rožu sēklas (riekstiņus), no kurām pēc sējas var izaugt jaunas rožu šķirnes ar atšķirīgām īpašībām.